Mazie meža dzīvnieki

Garausainie meža iemītnieki – zaķi

Kurš gan no mums, nav redzējis šo pūkaino meža iemītnieku, kurš cilpo pāri laukam šosejas tuvumā? Interesantākais ir tas, ka to ieraugot, gan pieaugušos, gan bērnus pārņem prieks un visi sāk rādīt: “Skaties, skaties, re kur tur, lec zaķis!”. Vēl lielāks prieks, mūs pārņem tad, kad mēs tos ieraugām cilpojot pāri laukam tad, kad esam aizbraukuši ceļojumā uz citu valsti, jo ne jau visi zina, ka zaķi dzīvo gandrīz visās valstīs un ir sastopami gandrīz jebkur, kaut gan mums reizēm liekas, ka tie dzīvo tikai pie mums.

Par zaķiem ir daudz interesantu faktu un es pieļauju domu, ka daudzus jūs nemaz nezināt, tieši tāpat, kā pirms kāda laika, tos nezināju es.

  • Daudz interesanti fakti ir saistīti ar zaķa ausīm. Izrādās, ka garās ausis pasargā dzīvniekus no pārkaršanas un aktīvi izvada siltumu no dzīvnieciņa ķermeņa. Ausīm ir liela loma arī lietus laikā. Izrādās, ka dzīvnieki tās noliec, lai ūdens netiktu ausīs un lai dzīvnieks nesaaukstētos.
  • Zaķi, pateicoties savām ķepām var cilpot vairākus kilometrus. To ātrums var sasniegt aptuveni piecdesmit kilometru stundā. Skrienot, zaķi var veidot ļoti interesantu, prātam neaptveramu skrējiena trajektoriju, brīžiem pat var likties, ka viņiem tās ķepas pašas izvēlas ceļu.
  • Bet vai jūs zinājāt, ka zobi zaķim aug visu mūžu? Iedomājieties cik labi būtu, ja cilvēkiem zobi arī augtu visu mūž, nebūtu jāliek protēzes un jātērē nauda! Bet zaķu zobi, graušanas laikā, ļoti ātri nodilst. Lai samazinātu savu zobu izmērus, zaķi grauž koku mizu. Tas viņiem ir dzīvībai svarīgi, jo citādāk zobi izaugs tik lieli, ka dzīvnieks nebūs spējīgs uzņemt barību un aizies bojā.
  • Ar ļoti interesantiem faktiem mēs saskaramies tad, kad runājam par zvēriņu apmešanās vietu. Zaķi ir dzīvnieki, kuri dzīvo noteikta teritorijā un pat tajos gadījumos, kad viņu dzīvībai draud briesmas – mūkot prom no plēsēja vai no mednieka, viņi nepārkāps savas teritorija robežas.
  • Liels vairums cilvēku uzskata, ka zaķi ir veģetārieši, bet īstenībā, tas tā nav. Jā, viņi ēd burkānus, kāpostus un citus zaļumus, bet jāsaka, ka gaļas produkti viņiem garšo arī.
  • Lai varētu sazināties ar saviem cilts brāļiem, zaķi izmanto “bungu rībināšanu”. Šo skaņu viņi veido ar savām ķepām, jo viņi, tieši tāpat kā ziloņi, dipina ar kājām pa zemi. Iedomājieties, ja to darītu lāči, tas gan laikam, izskatītos dīvaini? Tieši tādā pašā veidā, zaķi var brīdināt pārējos zaķus, ka teritorija jau ir aizņemta.
  • Daudzi cilvēki uzskata, ka zaķi šķielē, jo tautā ir izveidojies teiciens: “Ko šķielē kā zaķis?”. Šo iesauku zaķi ir iemantojuši tāpēc, ka skrējiena laikā veido daudz cilpu. Bet cilpas viņi veido tāpēc, lai maldinātu savu sekotāju. Tādas cilpas zaķis var veidot tāpēc, ka viņam ir asimetriski attīstītas gan kreisās, gan labās ekstremitātes.
  • Ziemā zaķiem, tieši tāpat kā vāverēm, kažoka spalva kļūst garāka, tāpēc, lai viņi aukstajā laikā varētu sasildīties. Matiņi izaug arī apkārt degunam, tie palīdz pasargāt degunu no aukstajiem vējiem.
  • Ir zināms gadījums, ka suns ir izaudzinājis zaķi. Šīs zaķis, no savas “mammas” bija iemācījies uzvesties tieši tāpat kā viņa – mesties virsū citiem suņiem un pat kost. Tādi fakti, tik tiešām pārsteidz un izbrīna.
  • Agrāk zaķus uzskatīja par grauzējiem, bet tagad viņi pieder pie citas kategorijas, kuru sauc “zaķveidīgie”.
  • Labos laika apstākļos, tad, kad zaķim draud briesmas, viņš novieto savas ausis vertikāli, bet pats pieplok pie zemes un viņam vēl izdodas palikt arī nemanāmam.
  • Zaķi dzīvo ne ilgāk par deviņiem gadiem, bet zaķi tēviņi dzīvo tikai piecus gadus.
  • Mēs jau pieminējām, ka zaķiem garšo gaļa un visiecienītākais viņu gardums ir mednieku nošautās irbes. Pieredzējuši mednieki zina, ka medījumu atstāt nedrīkst, jo to apēdīs zaķi.
  • Zaķus medī visā pasaulē, bet tie nav izmiruši tikai tāpēc, ka ļoti ātri vairojas.
  • Mēs visi esam pieraduši, ka zaķīši ir mīļi dzīvnieciņi, kuriem visi dara pāri, bet tas tā nav, viņi ir spējīgi bezbailīgi cīnīties par savu dzīvību.
  • Zaķi var attīstīt ātrumu līdz 72 kilometriem stundā.
Lapsas mums blakus jeb ko mēs zinām par lapsām?

Lapsas… vai var tautas folklorā sameklēt vēl viltīgāku dzīvnieku par lapsu? Daudziem, pret šiem dzīvniekiem ir izveidojušies aizspriedumaini uzskaiti un tas viss tiek pamatots ar šo rudo dzīvnieku viltību. Bet interesanti ir tas, ka daudzi cilvēki, pat iedomāties nevar, kādas patiesībā ir lapsas.

Diez vai daudzi no mums zina to, ka lapsas pieder pie tiem retajiem zīdītājiem, kuras nesakošļā barību. Tās medījumu sarauj gabalos un šos gabalus norij kuņģī. Lapsām kuņģī ir specifisks, kuņģa sulas sastāvs, kurš momentāli sašķel pat vissarežģītākos un cietākos barības gabalus. Tieši tāpēc, lapsas tik ilgu laiku var iztikt bez barības, jo to kuņģī vienmēr būs barības paliekas, no iepriekšējās ēdienreizes. Uzbrukumi lapsām, visbiežāk notiek ziemā un tas ir viņu skaistās astes dēļ. Tieši ziemā, pēc sezonas un kažoka maiņas – lapsas kažoks vislabāk der apģērba šūšanai (lai arī cik nežēlīgi tas skan, bet tā tas arī ir).

Lapsām ir īpašas, īpatnējas ķepas, jāsaka, ka ne jau tieši pašas ķepas, bet to apmatojums. Izņemot parasto apmatojumu, tām uz ķepām ir neredzami matiņi, kuri, sajūt vēja virzienu. Tieši tie, kalpo lapsām par kompasu un sava veida orientieri, kurš parāda, rudajai plēsējai, pareizo ceļu. Lapsas, pēc savas būtības ir ļoti līdzīgas vilkiem. Tās ir tieši tādas pašas vientuļnieces, kā vilki un dzīvo arī pēc tādiem pašiem principiem, kā vilki. Tās klaiņo tur kur tām patīk un tās var iet bojā pēc sava pāra pazaudēšanas.

Lapsas ēd arī kritušos dzīvniekus. Tieši tā, izņemot grauzējus, tārpus un pat kukaiņus, lapsa neatteiksies pamieloties arī kritušiem dzīvniekiem, pat ja to līķis jau būs diezgan pamatīgi satrūdējis.

Lapsas, medībās dodas naktī. Tāds likums tiek nodots no paaudzes uz paaudzi, vecākās lapsas māca jaunos lapsēnus kā vajag uzvesties, lai tie paliktu nepamanīti un kā vajag izvairīties no briesmām. Jāatzīmē arī tādas fakts, ka lapsu suga ir spējīga izdzīvot jebkuros apstākļos. Tās lieliski māk pielāgoties cilvēkiem un ir spējīgas dzīvot tiem blakus, rakt alas zemē vai mālos, gulēt kokos, ja ir iespēja tajos uzrāpties.

Bet par lapsas gudrību, viennozīmīgi var teikt, ka tas nav nekāds izdomājums. Maz kas zina, ka lapsa ir spējīga izdot skaņas, kuras ir ļoti līdzīgas ar citu zīdītāju skaņām. Suņa riešanu, vilku gaudošanu, lauvas rēcienu. Pat, daži putni, jauc savu ciltsbrāļu dziedāšanu ar lapsas viltīgo murrāšanu, kura jau ir uzasinājusi zobus jauna upura apēšanai.

Cilvēki ir pieraduši, ka lapsas vienmēr ir rudas, bet ļoti augstu novērtētas ir arī melnās lapsas, kā arī rudās lapsas ar melnu krustu uz muguras, bet tās ir ļoti reti sastopamas. Par tādas lapsas ādu, izsolēs, bieži vien tiek piedāvātas galvu reibinošas summas.

Interesanti ir tas, ka tautas folklorā, lapsa vienmēr ir viltīga un ļoti nepateicīga “sieviņa”, kura tikai guļ un vēro, ko un kā labāk ir nozagt. Patiesībā, lapsas nav zagles. Tās ir īstas mednieces, kuras dodoties medībās, nepaņem svešu medījumu, tāpēc, ka to godīguma “kodekss”, to neatļauj. Jā, tāds kodekss patiešām eksistē. Naktī lapsas apmāca arī savus pēcnācējus, māca tos patstāvīgi meklēt sev barību. Lapsas nedalās ar ēdienu par ar savu otro pusīti. Mīlestība, ir un paliek mīlestība, bet barība pašam vien ir jāsarūpē. Arī ezotērikā lapsa tiek apveltīta ar velnišķīgu spēku, tāpēc, ka lieliski orientējas tumsā, pārdzīvo pat vissarežģītākās dabas katastrofas un tai uz muguras, bieži vien, ir attēlots krusts. Līdz šim brīdim, neviens tā arī nezina, no kurienes rodas šis attēls, tāpēc, ka ne suņiem, ne vilkiem, tāda kažoka īpatnība nav novērota. Krusts var būt tikai uz lapsas muguras. Uguns dēmons – tā lapsu sauca Senajā Skandināvijā un Romā. Tajos laikos bija pieņemts upurēt lapsas viņpasaules spēkiem, tas tika uzskatīts par garu pielabināšanu, lai viņi pieņemtu debesīs nomirušo cilvēku garus.

Der atcerēties, ka lapsa ir meža dzīvnieks un tie, kuri grib turēt mājās lapsu mīkstās rotaļlietas vietā, var par tādu ideju dārgi samaksāt. Jā, lapsa var izlikties, būt paklausīga un mīļa, tik ilgi, kamēr tai šī spēle neapniks. Tās, tieši tāpat kā hiēnas un gepardi, ir gatavas uzbrukt cilvēkam vai jebkuram citam mājdzīvniekam, tajā brīdī, ka viņi tām neļaus realizēt savus dabiskos instinktus (medības, pāra meklēšana, pēcnācēju radīšana). Tāpēc, ļoti labi apdomājiet, vai ir vērts ņemt lapsu mājās un turēt to nebrīvē.

Lapsas ir vienas no lielākajām slimību pārnēsātājām. Tas ir tāpēc, ka tās ēd kritušus dzīvniekus. Lapsas uzņems slimību un nodod to tālāk, citiem meža iemītniekiem.

Lapsa lapsēnus pieskata 7 mēnešus, tad dodas prom no alas neraizējoties par to, vai tie izdzīvos, jo tai atkal ir pienācis laiks pāroties.

Medību laikā, ne visi suņi ir gatavi doties cīņā ar šo rudo skaistuli, no tās var baidīties, pat nopietni medību suņi.